Raksti / Articles
Biomasa vai kodolenerģija, jeb kā labāk dzīvot jau ‘rīt uz brokastlaiku’
Vairākas autoritatīvas amatpersonas, tai skaitā LZA prezidents un „Latvenergo” vadītājs, pauduši, ka Latvijā jābūvē kodolspēkstacija. Atceroties nesenos politiķu strīdus par gāzes un ogļu spēkstacijām, kuru būvniecībai tuvā nākotnē svītru pārvilkusi saimnieciskā krīze un kopprodukta kritums, runas par kodolspēkstaciju šķiet tikpat abstraktas kā iepriekšējie strīdi, un liek domāt, ka Latvijas attīstībai tik nozīmīgais energopašpietiekamības jautājums tiek risināts ar tādas kā „krievu ruletes” palīdzību. Ja vēl nesen paustā triju Baltijas valstu apņēmība, piesaistot projektam Poliju, būvēt kopīgu AES šķita gluži pamatota un saprātīga, tagad dzirdamās runas par staciju katrā valstī liek šaubīties par atsevišķu politiķu un zinātnieku vēlēšanos adekvāti novērtēt šo valstu saimnieciskās iespējas. Pēdējā „kodolrosība” plašsaziņas līdzekļos mudināja mani apkopot savas domas un apsvērumus par enerģiju un attīstību Latvijā.Pavirši uzlūkojot kodolspēkstacijas būvniecības ideju, šķiet, ka tā ir lieliska. Būs pieejams milzīgs enerģijas daudzums, kuras ražošana pēc stacijas uzbūvēšanas izmaksās salīdzinoši lēti; nebūs vajadzīgs elektroenerģijas imports, iespējams, varēsim to pat eksportēt.
Vai tas tiešām tā būs? Rodas vairāki jautājumi -
Izmaksas. Pagaidām redzēti skaitļi no 4 līdz 6 miljardiem Ls, vai pat vairāk. Kāds būs atmaksāšanās periods? Katram Latvijas iedzīvotājam (2 miljoni pēc apm. 10-20 gadiem) par šīs spēkstacijas un atbilstošas infrastruktūras būvi būs tā vai citādi jāsamaksā ap 3000 latu, plus banku procenti, plus elektroenerģijas ražošanas izmaksa, plus stacijas īpašnieka peļņa plānotajā atmaksāšanās periodā.
Termiņš. Vismaz 15, drīzāk 20 gadu.
Kodolspēkstacijas tehnoloģijas un kompetence. Praktiski viss jāimportē, sākot ar projektu, kurš šādai stacijai ir dārgs, apjomīgs un komplicēts, beidzot ar pašām iekārtām, to montāžu, palaišanu un uzturēšanu. Paši varēsim veikt daļu būvdarbu un daļēji nodrošināt stacijas darbu. Kodoltehnoloģiju kompetence Latvijā ir praktiski iznīkusi – vai iznīcināta, un būs jāveido no jauna, ja gribēsim būt vismaz daļēji spējīgi paši uzturēt savu kodolspēkstaciju un būt tajā kas vairāk, kā apkopēji un palīgstrādnieki.
Enerģijas ražošanas centralizācija. Būsim ievērojami atkarīgi no vienas kodolspēkstacijas, būs nepieciešami jauni augstsprieguma pārvades tīkli, spēkstacijas avārijas vai darbības pārtraukuma rezultātā lielākie patēriņa centri būs paralizēti.
Kodoldrošība. Vai nu tas patīk, vai nepatīk kodoltehnoloģiju cienītājiem, bet Černobiļu Latvijā atceras labi.
Politiskā un ekonomiskā drošība. Viens energoapgādes centrs – viens mērķis, vairāk politiskās šantāžas iespēju – kaut vai kodoldegvielas iepirkumos.
Vai tas ir viss? Nē, protams. Ir vēl daudz jautājumu, piemēram, Latvijas energopatēriņa pieauguma prognozes pamatotība.
Vai ir citi veidi, kā panākt Latvijas energoneatkarību? Jā, tādi ir:
Latvijas biomasa – krūmi, mežizstrādes atkritumi, eneģijas zālaugi, salmi, graudi un rapsis,
energoefektivitāte – ēkās, ražošanas procesos, lietotāju paradumos, elektroierīcēs.
Salīdzinājumam – tie paši jautājumi, kādus izvirzīju kodolenerģijai:
Izmaksas. Latvijas biomasa ir mums acu priekšā, aizaugušajos laukos, ceļmalās, grāvmalās un mežos – tā tikai „jāpaņem” – jānozāģē, jānopļauj, jāsavāc kokapstrādes uzņēmumos, jāsašķeldo, jāsapresē granulās, jāizkuļ un jāpārstrādā eļļā un spirtā. Tas jau tiek darīts, bet nepietiekamā daudzumā. Latvijas iedzīvotājiem nav jāmaksā par sarežģītām tehnoloģijām, gluži otrādi, ir pieejams ES finansējums un no CO2 kvotu pārdošanas iegūtie līdzekļi pārejai uz CO2 neitrāliem energoresursiem. Šie paši līdzekļi pieejami arī efektīvai ēku rekonstrukcijai un būvniecībai.
Termiņš. Nekavējoties, jau šoruden, šoziem mēs varam sākt plānveidīgu kurināmā importa aizvietošanu, samazinot savu atkarību no Krievijas vai jebkuras citas izcelsmes gāzes un naftas, atbrīvojot līdzekļus tālākai zaļās enerģētikas attīstībai un netālā nākotnē – arī citām saistītajām rūpniecības nozarēm, kuras spētu gan aizvietot importu, gan arī eksportēt savus ražojumus uz Eiropas valstīm.
Zaļās enerģētikas un efektivitātes tehnoloģijas un kompetence. Zinātniskais nodrošinājums – speciālisti, pētījumi, ekonomiskie aprēķini, daudzas tehnoloģijas un izglītības bāze Latvijā ir labi attīstīti. Zaļā enerģētika un būvniecība tradicionāli arī ārvalstīs attīstījusies „policentriski”, kā daudzu entuziastu individuālu iniciatīvu un kopdarbības rezultāts. Kompetence ir brīvi pieejama un nav saistīta ar dažiem tehnoloģiju un izejvielu monopolcentriem vai starptautiskām kontroles organizācijām. Droši var teikt, ka šodien zaļā enerģētika un energoefektīva būvniecība ir attīstīta industrija. Latvija var izmantot gan savu, gan arī pārņemt labāko ārvalstu pieredzi – turklāt arī šai attīstībai pieejams plašs līdzfinansējuma instrumentu klāsts! Mums vēl ir daži gadi, lai mērķtiecīgi attīstītu savu eksportspēju šajās nozarēs. Ja to nedarīsim, atkal kļūsim par importētājiem.
Enerģijas ražošanas centralizācijas risks nepastāv – iespējama dažādas jaudas biomasas koģenerācija, izvietojot vairākas stacijas enerģijas patēriņa centros, optimizējot kurināmā ražošanu un transportu. Tīklu pārbūve vai nu nebūs nepieciešama, vai būs veicama mazākā apjomā un ilgākā termiņā.
Kodoldrošība – jautājums atkrīt. Citu līdzvērtīgu drošības risku nav.
Politiskā un ekonomiskā drošība. Policentriskā energoapgādes sistēma novērš šantāžas un paralizējošas avārijas risku, kurināmais nav jāimportē.
Biomasas un biodegvielu enerģētikai un energoefektīvai būvniecībai ir vēl vairāki pozitīvi aspekti –
Latvijas ainavas sakopšana,
lauksaimniecības zemju atgūšana un izmantošana ne tikai energolauksaimniecībai, bet, augu seku nodrošinot, arī bioloģiskās pārtikas ražošanai,
liels iesaistīto un labuma guvēju skaits visā Latvijā, ne tikai lielākajos centros. Tie būtu gan darba ņēmēji (iespējams, šodienas bezdarbnieki), gan uzņēmēji,
tūlītēji un redzami rezultāti, rosība un darbs pat atpalikušākajos apvidos,
sadarbības un kooperācijas pieredze,
energoautonomu kopienu un mazu rūpniecības centru attīstība – kur ir lēta enerģija un kvalificēts darbaspēks, iespējams uzsākt arī ražošanu,
komforts caur taupīšanu – pareizi rekonstruētās enerģētiski pasīvās ēkās ir daudz kvalitatīvāks iekštelpu mikroklimats, bet tās patērē vismaz 10 reižu mazāk enerģijas apkurei, būvizmaksu pieaugums ir neliels vai pareizi projektētas jaunbūves gadījumā – nekāds, salīdzinot ar šodien izplatīto būvpraksi,
pieaugums caur taupīšanu – ražošanas izmaksu samazinājums un starptautiskās konkurētspējas pieaugums, samazinot ražošanas ēku energopatēriņu par līdz pat 90-95%,
tradicionālās Latvijas eksportnozares – koka ēku ražošanas – konkurētspējas pieaugums ārvalstīs, kur jau šodien saimnieciskās krīzes un „gāzes karu” rezultātā ievērojami pieaudzis pieprasījums pēc augstas energoefektivitātes ēkām,
vietējo „zaļo” būvmateriālu ražotāju attīstība,
komerctransporta konkurētspējas pieaugums, pārejot uz Latvijā ražotas biodegvielas lietošanu,
nodokļu iemaksu pieaugums nekavējoties,
importa samazinājums nekavējoties,
eksporta pieaugums nekavējoties. Sākumā šķelda, granulas, biodegviela, bet ilgtermiņā – zaļās enerģētikas iekārtas, tehnoloģijas un ražojumi ar augstu pievienoto vērtību,
iespēja pārdot vēl vairāk CO2 kvotu, gūstot papildus līdzekļus attīstībai,
pārliecība, ka mums un šai valstij ir labklājīga nākotne, kas sasniedzama ar godīgu, ražīgu darbu, izglītību un saprātu.
Katram no apakšpunktiem ir gatavi praktiski risinājumi un biznesa idejas, kuras var uzsākt īstenot nekavējoties.
Tie jāīsteno nevis „par spīti” valstij, bet „par” valsti un „ar” valsti. Ja valsts esam paši, kas gan mums var traucēt? Tikai pašu muļķība, tuvredzība un alkatība. Būsim gudri, tālredzīgi un nesavtīgi, jo no tā ir atkarīgs, kā dzīvosim paši un mūsu bērni.
Vai kodolstacijas ideja dod šādu papildvērtību un attīstības perspektīvi?
Manuprāt, nepieciešama vismaz tās popularizētāju atbilde uz raksta sākumā uzdotajiem jautājumiem, pirms uzsākt dārgus izpētes un pirmsprojekta sagatavošanās darbus. Līdzšinējā Latvijas pieredze ar megaprojektiem rāda, ka pilsoniskajai sabiedrībai vēl ejams tāls izglītošanās un attīstības ceļš, lai lielbūvju sabiedriskais labums nenonāktu dažu veiklu uzņēmēju un politiķu dārgumu skapjos. Cik daudz naudas mums, katram Latvijas pilsonim, jānopelna, lai šo staciju nopirktu? Cik no tās paliks Latvijā, cik nonāks ārzemēs? Šie jautājumi jāuzdod arī gāzes un ogļu staciju būvniecības ideju aizstāvjiem.
Zaļās enerģijas nozares attīstību nevar „izshēmot”, jo tajā būs iesaistīti pārāk daudzi dalībnieki. Šeit jārēķinās, ka nevarēs ātri un viegli nopelnīt 300%, bet varēs labi iztikt un gūt gandarījumu par paveikto. Var droši apgalvot, ka daļu importētās enerģijas aizvietojot ar savu, bet otru daļu ietaupot ar kvalitatīviem energoefektivitātes pasākumiem savās ēkās, par kodolstaciju mums nebūs jāmaksā. Mēs atgūsim Latvijas ainavu, attīstīsim lauksaimniecību, iegūsim komfortablus mājokļus, maksājot par siltumu 10-20% no šodienas cenas, mums būs neatkarīga un droša energoapgāde un līdz ar to – konkurētspējīga rūpniecība. Šos mērķus varam sasniegt 10 gadu laikā, enerģiski rīkojoties un saprātīgi izmantojot mums pieejamos pašu resursus un racionāli ieguldot līdzekļus, kuri pieejami jau šodien. Mēs iemācīsimies sadarboties savā starpā. Mēs izrāpsimies no saimnieciskās bedres un, domājams, kļūsim tik gudri, ka tajā otrreiz neiekritīsim.
Es ar nolūku šeit neminu dažādas ES direktīvas, Eiroparlamenta rezolūcijas, citu valstu piemērus un mūsu valstij noteiktos termiņos sasniedzamos rādītājus. Citvalstu pieredze un ES politika ir cita raksta tēma. Ne jau prasības un direktīvas mums jāīsteno, bet jāpanāk pašu labklājība un brīvība.
Ervins Krauklis, arhitekts
